 LCM sestdien, 19. novembrī 2011
Minsterieši sanāca kopā 2011. gada sestdienā 19. novembrī, plkst. 1700 uz valsts svētkiem. Un šoreiz tiešām varējām manīt, ka esam daļa no valsts un ka mēs, latvieši, svinām svētkus!
Kā jau parasts, Latviešu centra ēkai priekšā karogu mastos tumsā apgaismoti četri Latvijas karogi- ienākot iekšā priekštelpā , pēkšņi iespēja piedalīties „staro Rīga“, jo fotogrāfijas no vakardienas Rīgā tiek projecētas uz sienas, un vari justies, ka pastaigājies garām Latvijas Universitātei, vai esi Rolanda laukumā vai arī Basteja kalnā... Ieejot aulā, sienu noklāj vairāk nekā 10 metrīgais milzu Latvijas karogs- simbolu mums netrūkst, mēs jūtāmies lepni un daļa no Lielās Latvijas.
Svinīgo aktu ievada svētbrīdis, ko novada Laima Urdze. Seko tradicionālie ziņojumi, tos izsaka Nīls Ebdens, Latviešu Kopības Vācijā priekšsēdis. PBLA balvu šogad ieguvuši Piecīši, kas ir labi, jo viņi 50 gadus mācējuši apvienot svinīgo un jocīgo par Latviju un latviešiem.
Runātajs šogad ir Eiropas tiesas tiesnesis Egils Levits, kas ļoti labi izskaidro tautai = mums (!) , kas ir valsts un kur iederas Latvija, kur tai vel "jālabojas". 25 minūtēs viņš paskaidroja, ka LV ir gan pie augstākām 25% valstīm, j a skatās uz visu pasaules valstu kopumu, bet no Eiropas 27 valstiņām, tomēr ir vairāk pie pašas apakšas. Problēmas ar mūsu valsti, Levits sakskata apm. šādas- nauda kontrolē polītiku, nauda kontrolē medijus, kur griezies ir koruptīvas struktūras. Vēl ir neintegrēta divkopienu valsts, pieļaujot izglītošanos divās valodās veidojas segregācija- nevēlama divkopienu sistēma- valodas jāmāca, bet skolām jābūt latviskām. Reizē nav demokrātiska tradīcija, tauta nenodarbojās regulāri ar politiskiem jautājumiem, neattīstās pašu projekti, tiek gaidīts kaut kas no kaut kā… Interese par politiku grūti sasniedzama, jo mediji nav neitrāli, tauta neciena politiķus un , piem. sagaida, ka valstspersonas pārvietotos tramvajā (!), tā izniekojot savu gudro un dārgo laiku. Tauta nepārtraukti čīkst, bet nerīkojās. Vajagot nopietni ari pētīt, kāpēc Igaunija un Lietuva tikpat kā visās jomās ir Latvijai priekšā.
Pēc tam Kristaps Grasis veikli sakārto smalkos mikrofonus, lai varētu klausīties no Latvijas atbraukušo koklētāju Laimu Jansoni. Viņu piesaka Lilija Tenhagen, paskaidrojot mums, ka Laima mācījusies kokli jau mūzikas skolā, bet tālāk to studējusi, un pat mācijusies arī Somijā pie kanteles meistariem. Nupat no 700 pasaules mūziķiem Laima Jansone iekluvusi World Music Exchange, 30 izlasīto pulkā, un vēl atdalījusies kā viena no pēdējamiem piecpadsmit ! To visu paspējusi ar saviem 24 gadiem un skaisto trauslo ārieni! Mūsu šī vakara programma saucas "Sidrabs", un kokles skaņas piebēra mūsu aulu, kā smalka sidraba šķindieni! Pat vismazākie klausītāji atvērtām mutēm klausījās un skatījās ko varēja ar abām rokām raujot stīgas izstrinkšķināt, vai ar plaukstu dauzot kokli dobji izklakšķināt, un maigi glāstot koklīti izvilkt dziedošo un mīļi medatīvo. Katrā ziņā zāle bija klusa un kā noburta visas 50 minūtes!
Klāt turpat 200 personas, kas LCM ilgi neredzēti kupls pulks- bija gan tālbraucēji no Ķelnes, Bonnas, Brēmenes , gan arī daudz, daudz vietējo. Un tad vēl bija dejotāji lejā bērnu dārza telpā , kas pina bizes, Silvijas Lazdiņas rēžijā sprauda saktiņas, un vēl pat mēģināja pēdējos soļus!
Tad mazs pārtraukums- jāapēd 50 kg kapostu un milzu kalni ar desiņām!(palika gan drusku pāri!) Bet daudz to vārītāju- Andrejs Lazdiņš, Dace Brauķe, Aija Ebdene. Jāizdzer kafijas litri ar pašceptām kūkām , klinģeri (Rita Kizildaģ), pīrāgiem (Sanita Zariņa)... Galdi glīti saklāti – galvenokārt mūsu LCM Erasmus studenšu darbs- Agnese Krontāle, Krista Puriņa, un Anna Leščinska. Pavisam jaunās palīdzes Sabīne Bāliņa un Justīne Dundara pēc dejošanas mazgaja un nesa trauku kalnus!
Par ēšanas laiku krēslus sabīdīja malā- radās vieta tautas deju ansamblim! Šī bija pirmā reize, kad jaunie minsterieši uzstājās mums- mēģina kopš maija, bet tad tā kārtīgi, pat 2 x nedela Maija Ozola un Inese El Tawil trenē šos nu jau 15 dejotājus! Bija tiešām ļoti labi- tautas tērpi šūti Latvija ("Made in Latvia"- ka Piecīšu fifīgā dziesmā). Tērpus pirka ar LKV 1200 Eiro palīdzību, bet apm tik pat ieguldījuši arī paši dalībnieki. Tērpi tieši pirms uzstāšanās ieradās Minsterē. Dejotāju staltā stāja un enerģija radīja lepnumu pašiem dejotājiem un mums visiem. Cik labi, ka tāds ansamblis radies!
Un dejotāju elpas brīžos kopā ar tautu dziedāja nupat, nupat uzsācies korītis- 4 x esam tikušies- dziedājām Latvijā pazīstamas dziesmas. Te milzu paldies jāsaka skolotājai Ingunai Bērziņai, kas no Ikšķiles izdomājusi, ka te Minsterē nu vienkārši vajag kori! Ciemojoties pie brāļa viņa atlicina laiku arī mums LCM. Ar internetu un skypu Guna uztrenē mūsu vietējo kora vadīšanas iesācēju un klavierspēlētāju Ilzi Erniņu, kurai paliek grūtais ikdienas kora stumdīšanas darbs. Bet arī tas ir kaut kas , kas Minsterē ilgi nav bijis, pašu korītis!
Vakars turpinājās mierīgā garā- dziedāja, runājās, padejoja un pašiem par brīnumu, vakars jau bija pārvērties par rītu! Viens pēc otra ļengans kļuva sīkais pēc sīkā- jo, ja nedejoja „īstie“ tautas dejotāji, bet tikai skanēja dziesmas, tad momentā grīda bija pilna ar divdesmit, trīsdesmit bērniem, kas griezās un dejoja „savā meldijā“! Sevišķi izturīga tauta bija tie, kas jau no rīta, pirms akta, kopā ar Viktoru Kangeru bija spēlējuši volejbolu tuvajā Upenberga zālē- tādi arī bija pāri 30.
Tā kā katrā ziņā LCM ēka ir tāda mūsu sēta, mūsu mājas, jā, pat mūsu mazā valsts, katrā ziņā tās atspulgs. Te pulcējās un jūtas labi daudzi, katram varbūt drusku kas cits interesē , bet ja pa vidu ir kādreiz licies, ka „te nu nekas nenotiek“, un „ar mums nu ir gals un beigas“ , tad tagad nu gan tā vairs nav. To labi varēja apstiprināt viens no LCM dibinātājiem Dr. Andris Kadeģis, kas tik skatijās un priecājās par šo visu, jo bija nupat atbraucis no LV, kur iznāca viņa grāmata „Izrakteņi“ . Viens no Kadeģa slepeniem talantiem ir arī veikli zīmēt karikatūras. Pirms pāris gadiem Kadeģis uzzīmēja tādu kārnu , iekritušu LCM ēku ar neplīvojušiem, noļukušiem karogiem, un bēdīgu izstarojumu blakus savai vīzijai, par citādu LCM- tādu resnu, piepūtušos, dūšīgu māju, kur karogi plīvo un viss čum un mudž. Par laimi tādu tagad ne tik Andris Kadeģis, bet visi, kam vēlēšanās veidot savu, dzīvu, aktīvu, labu Latviju piedzīvo arī LCM ēkā. Te regulāri nāk un taisa daudzi savu mazo Latviju Vācijas, Eiropas rāmjos.
Zuze K Krēsliņa Sila
21.11.2011
 
Uzspied uz bildi, lai skatītos galerjiu. |
